Kas ir populisms: definīcija, vārda izcelsme, „tauta pret eliti” un pazīmes, kā atpazīt populistisku retoriku politikā. Ar piemēriem un testu.
Vārdu „populisms” dzirdam gandrīz katrās vēlēšanās — parasti kā pārmetumu. Bet ko tas īsti nozīmē? Vai populists ir ikviens politiķis, kurš sola ko patīkamu? Šajā rakstā skaidrojam, kā populismu definē pētnieki, no kurienes nāk šis jēdziens un kā atpazīt populistisku retoriku, neatkarīgi no tā, vai tā nāk no labējiem vai kreisajiem.
Populisms: definīcija
Latviešu valodas vārdnīcās populisms skaidrots kā centieni iegūt plašu sabiedrības slāņu atbalstu par katru cenu — arī ar neizpildāmiem solījumiem. Tā ir ikdienas nozīme, un tajā ir daļa patiesības. Politikas zinātnē jēdziens tomēr ir precīzāks.
Viena no ietekmīgākajām definīcijām pieder nīderlandiešu politologam Kasam Muddem (Cas Mudde). 2004. gada rakstā viņš populismu raksturoja kā „plānu” ideoloģiju, kas sabiedrību iedala divās viendabīgās un savstarpēji naidīgās grupās: „tīrajā tautā” un „korumpētajā elitē”. Politikai, pēc populistu domām, jāizpauž tautas vispārējā griba.
Populisms nav konkrēta programma, bet skatījums uz politiku: mēs — tauta — pret viņiem — eliti.
Vārds „plāna” šeit ir svarīgs. Populismam pašam par sevi nav atbildes uz jautājumiem par nodokļiem, migrāciju vai ekonomiku. Tāpēc tas parasti „pieķeras” citai ideoloģijai — un pastāv gan labējais, gan kreisais populisms.
No kurienes cēlies vārds
Vārda pamatā ir latīņu populus — „tauta”. Kā politisks jēdziens tas nostiprinājās 19. gadsimta beigās. ASV 1891. gadā Sinsinati tika dibināta Tautas partija (People’s Party), kuras biedrus sauca par populistiem. 1892. gadā partija Omahas konventā pieņēma savu programmu, kas pārstāvēja galvenokārt zemnieku intereses pret bankām un dzelzceļa kompānijām.
Aptuveni tajā pašā laikā Krievijā darbojās narodņiki — 19. gadsimta 60.–70. gadu kustība, kuras dalībnieki 1874. gadā masveidā devās uz laukiem „iet tautā”. Abas kustības bija ļoti atšķirīgas, taču tām bija kopīga ideja par vienkāršo cilvēku pretstatu varas elitei.
Kāpēc populisms nav tas pats, kas popularitāte
Vācu politikas teorētiķis Jans Verners Millers (Jan-Werner Müller) 2016. gada grāmatā „What Is Populism?” uzsver: populismu neraksturo tas, ka politiķis kritizē eliti, — to dara daudzi. Izšķirošais ir apgalvojums, ka tikai viņi pārstāv „īsto tautu”. Ja tu nepiekrīti, tu, pēc šīs loģikas, vienkārši neesi daļa no tautas.
Tāpēc Millers populismu sauc par antiplurālistisku: tas noliedz, ka sabiedrībā var būt vairākas leģitīmas intereses un viedokļi. Tas ir morāls, nevis empīrisks apgalvojums — to nevar pierādīt vai atspēkot ar faktiem, un tieši tāpēc tas ir tik noturīgs.
Populistiskas retorikas pazīmes
Enciklopēdijās un pētījumos atkārtojas vairākas pazīmes. Neviena no tām viena pati vēl nepadara politiķi par populistu, bet, ja sakrīt vairākas, vērts ieklausīties uzmanīgāk.
| Pazīme | Kā tas skan | Ko pajautāt |
|---|---|---|
| „Mēs pret viņiem” | „Vienkāršie cilvēki pret tiem, kas sēž augšā.” | Kas tieši ir „viņi”? Vai visi „augšā” ir vienādi? |
| Vienīgais tautas balss | „Tikai mēs runājam tautas vārdā.” | Vai tie, kas nepiekrīt, arī nav daļa no tautas? |
| Neuzticība institūcijām | „Tiesas, mediji un eksperti ir pret jums.” | Kādi ir konkrēti pierādījumi, nevis vispārinājumi? |
| Vainīgā meklēšana | „Visas problēmas ir šīs grupas dēļ.” | Vai sarežģītai problēmai tiešām ir viens cēlonis? |
| Harizmātisks līderis | „Es zinu, ko tauta patiesībā grib.” | Kā viņš to zina? Vai ir dati vai tikai pārliecība? |
Daudzas no šīm frāzēm balstās uz loģikas kļūdām — viltus dilemmu („vai nu ar mums, vai pret tautu”), ad hominem un vispārinājumiem. Tās iemācīties atpazīt palīdz kritiskās domāšanas testi un vingrinājumi.
Populistiskos vēstījumos viedoklis bieži tiek pasniegts kā fakts. Kā tos atdalīt, lasi rakstā „Fakts vai viedoklis: kā atšķirt”, bet par to, kāpēc emocionāli vēstījumi internetā izplatās tik ātri, — rakstā „Kā atpazīt viltus ziņas”.
Ko populisms nav
- Ne katrs solījums ir populisms. Arī pamatots priekšlikums var būt populārs.
- Ne katra elites kritika ir populisms. Kritika par konkrētu lēmumu ir normāla demokrātijas daļa.
- Populisms nav tikai labējo vai tikai kreiso pazīme. Tas var pieķerties jebkurai ideoloģijai.
- „Populists” nav arguments. Nosaukt kādu par populistu, neizvērtējot viņa teikto, arī ir sava veida ad hominem.
Pārbaudi sevi
Izlasi trīs izdomātus izteikumus un padomā, vai tajos ir populistiskas retorikas pazīmes.
Uzdevums 1
„Mūsu partija piedāvā samazināt PVN pārtikai, jo to rāda mūsu aprēķini par ģimeņu izdevumiem. Pievienojam aprēķinu metodiku.”
Rādīt atbildi
Drīzāk nē. Priekšlikums var būt pareizs vai kļūdains, bet tas balstās uz datiem un ļauj sevi pārbaudīt. Nav „mēs pret viņiem” vai pretenzijas runāt visas tautas vārdā.
Uzdevums 2
„Visi, kas balso pret šo likumu, ir nodevuši tautu. Īstie latvieši zina, kas jādara.”
Rādīt atbildi
Jā. Te ir gan sabiedrības dalīšana „īstajos” un „nodevējos”, gan pretenzija vienīgajam zināt tautas gribu, — tieši tas, ko Millers sauc par antiplurālismu.
Uzdevums 3
„Eksperti jums melo. Viņi vienmēr ir kļūdījušies. Uzticieties savai sajūtai.”
Rādīt atbildi
Jā. Tas ir vispārinājums par visu ekspertu grupu bez konkrētiem piemēriem un aicinājums atteikties no pierādījumiem par labu sajūtai.
Kopsavilkums
Populisms ir vairāk nekā tukši solījumi. Tas ir veids, kā runāt par politiku: sadalīt sabiedrību „tautā” un „elitē” un apgalvot, ka tikai viens spēks drīkst runāt visu vārdā. Labākā aizsardzība nav nicinājums pret tiem, kam populisms patīk, bet mierīgi jautājumi: kas tieši, kā tu to zini un ko saka citi? Kā pašam argumentēt godīgi, skaidrots rakstā „Argumentācija: kā pamatot savu viedokli”.